Projektā apzināts novada kulinārais mantojums

Skrindu dzimtas muzeja direktore Anna Lazdāne atzīst, ka ideja par projektu jau sākotnēji ielikta pašā muzejā, kura krājumā glabājas vecā avīze “Drywa”. “Kas ir druva? Tas ir lauks, kurā briest vārpas, no vārpām veidojas graudi, no graudiem milti, no miltiem dažādi ēdieni.”

Pirms dažiem gadiem projekta rezultātā Vabolē blakus Skrindu dzimtas muzejam tika izveidota kulinārā mantojuma telpa, kurā muzejs rīko dažādus pasākumus un meistardarbnīcas, rādot un mācot apmeklētājiem dažādas kulinārās prasmes, piemēram, kā cept maizi, pīrādziņus un plātsmaizes. Visbiežāk šīs meistarklases tiek piedāvātas tieši skolu jaunatnei, lai nodotu Latgales kulināro mantojumu no paaudzes paaudzē. Pamazām radusies doma apzināt vietējās novada saimnieces, kas prot gatavot dažādus senus Latgales ēdienus.

“Aprunājoties ar sievām un zinot, cik mēs esam bagāti savā kulinārajā mantojumā, gribējās visu to iemūžināt, lai tas paliktu kā vēstījums nākotnei. Jo šodien internets pilns dažādu recepšu, kur mēs apgūstam kaut ko jaunu, bet pamatu pamats ir mūsu stiprās, labās arodu meistares, saimnieces, kuras vēl ir mūsu vidū un kuras zina, kā izcept kuģeli, kā pagatavot šmakovciņu, kā sagatavot komas un auzu ķīseli. Tāpēc arī dzima šis projekts,” teic muzeja direktore.

Projekta laikā tika apzinātas 15 saimnieces un saimnieki gan Augšdaugavas novadā, gan ārpus tā robežām, kas labprāt dalījās savā pieredzē un dzīvesstāstā, kā arī rādīja savu meistarību virtuvē, - Anita Drozdova, Anna Lazdāne, Antoņina Geriņa, Dace Aleksejeva, Genovefa Žuka, Haralds Saušs, Ilona Dalecka, Ilze Stabilniece, Ināra Mukāne, Indra Madarniece, Jolanta Bāra, Vija Kudiņa un Somu dzimtas saimnieki Antons, Dainis un Inese. Rezultātā izveidota fotoizstāde, ko pašlaik var aplūkot Vaboles Kultūras namā, bet tālāk tā mēros ceļu uz kultūras un izglītības iestādēm kopā ar apkopoto recepšu grāmatu un saimnieču dzīvesstāstiem.

Katrai saimniecei ir sava īstā Latgales garša un neparastas receptes, kas mantotas no paaudzes paaudzē. Zūsteņa, pukuči, kuģelis, kartupeļu kļockas, asins desas, kvašelina jeb aukstā gaļa, komas, irbītes, auzu ķīselis, ubagu pirkstiņi, purva buča, žīdu cepurītes, pildīts ķirbis - šīs un daudzas citas receptes var atrast recepšu grāmatā, kas ceļos apkārt reizē ar fotoizstādi.

Projekta noslēguma pasākumā godu saimniece Vija Kudiņa vadīja kulināro meistardarbnīcu, mācot pagatavot ēdienus no savas bērnības – krapavnīkus un kļockas. Procesā saimniece iesaistīja arī klātesošos jauniešus, aicinot viņus gan mīcīt mīklu, gan veidot plāceņus.

“Tas ir mans bērnības ēdiens. Buļbešnīki, guļbešnīki, mana mamma tos sauca par krapavnīkim. Pa mammas līnijai senči bija nedaudz poļi, bet krapavatj poliski nozīmē pildīt ar kaut ko. Visbiežāk esmu redzējusi un pati ēdusi ar sautētiem kāpostiem, bet pilda arī ar sēnēm. . Tas nebija ikdienas, bet svētku ēdiens, mamma svētdienās gatavoja šo ēdienu un lika galdā. Abas ar māsu bijām noliktas pie kartupeļu mizošanas, varbūt tāpēc arī palicis atmiņā,” saka saimniece.

Godu saimniece un Aglonas maizes muzeja vadītāja Vija Kudiņa atzīst, ka ikdienā saimei liek galdā vienkāršus ēdienus, tā teikt - ko Dievs devis, to arī ēdam. Taču goda vietā galdā vienmēr ir maize. “Dažreiz sagribas piena zupu vai novārīt kartupeļus un klāt linu eļļu, uzkaisīt sāli. Diez vai jauniešiem tas saprotams, jo viņiem ir pica, hotdogi, bet mana jaunība saistīta ar šiem vienkāršajiem ēdieniem. Kartupeļu biezenis ar kotleti jau bija ļoti glauns ēdiens. Kotletes neēdām katru dienu. Bet bez rudzu maizes ne vienu dienu nevaru. Dažreiz aizeju ar ģimeni uz kādu ķīniešu restorānu vai picu paēst, bet, lai cik tur būtu gards ēdiens, vakarā vienalga gribas nogriezt rudzu maizi, uzkaisīt sāli un uzdzert klāt aukstu pienu. Tas ir visgardākais dienas noslēgums.”

Projekts īstenots ar „Latvijas valsts mežu” un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās “Latgales kultūras programmas” projektu konkursa finansējumu un pašvaldības atbalstu.

Teksts, foto: Inese Minova