Vienīgais parlamentārietis no Sēlijas palika pašvaldību neuzrunāts

Kādu laiku biju savu biznesu vadījis, kad mani no pāris „iepirkumiem izmeta ārā”. Vērsos gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, gan televīzijā, bet īsti nekas uz priekšu nevirzījās. Sapratu, ka vai nu atmetu visam ar roku un pārdodu, kamēr vēl varu, lai brauktu projām, vai nu, nē. Bet kāpēc man jābrauc prom no savas valsts? Izlēmu mēģināt cīnīties.

Lai kaut ko varētu [mainīt], ir jābūt partijā. Zināju, ka nevienā „vecajā” neiešu, jo es saskāros ar tām biznesā. Pamanīju Jauno konservatīvo partiju, apmēram gadu sekoju līdzi [viņu darbībai]. Nebija tā, ka uzreiz pēc gada iestājos, sākumā vien atbalstīju un līdzdarbojos. Tad vienā brīdī man pasaka:  „Tev ir jābūt preses konferencē par Rīgas domes vēlēšanām.” Jautāju, ko tad es tur darīšu. Atbildēja, ka [partijas sarakstā 2017. gada Rīgas domes vēlēšanām]esmu piektais numurs. Tajā brīdi sapratu, ka jāiet. Ievēlēja mani Rīgas domē, vēlāk arī Saeimā.

Tā varētu būt patiesība. Būtu gan interesanti apskatīties, cik un kas kandidēja.  

Tas bija no tiem iemesliem, kāpēc arī es nemaz tā nemaz „nerāvos” [iet politikā]. Jā, es gribēju atbalstīt, palīdzēt, bet es nekad nebiju plānojis kandidēt. Esmu uzrunājis vairākus savus draugus, paziņas, kas ir veiksmīgi uzņēmējdarbībā un kur varētu arī iesaistīties.

Ja nav nekādu papildus pienākumu, ja nemaldos, [deputātam] ir 1900 eiro alga. Ja izvēlas saņemt visādas kompensācijas, tad gan vairāk par 2000 eiro var saņemt algā. Es nekādas kompensācijas neņemu, jo neuzskatu, ka man tās pienāktos. No otras puses - draugi saka, nenāks strādāt  par 1900 eiro mēnesī, ja tagad uzņēmējdarbībā pelna gandrīz divreiz vairāk. Turklāt tad uz tevis vēl katru dienu lamājas,  uzreiz esi zaglis. Daudziem draugiem ir ģimenes, citas prioritātes.

Es būšu nepopulārs. Pirmkārt, ir jāsakārto šīs atalgojuma lietas. Nebūsim naivi, ja Saeimas deputāts nedrīksti papildus neko strādāt (kas ir pareizi, jo slodze, lai kaut ko panāktu deputātam, ir), ir jābūt konkurētspējīgam atalgojumam. Lai nav jādomā vēl par kaut kādām šīm blakus nodarbēm, un iespējamu korupciju. Vai visiem ir raksturs, lai noturētos pret kaut kādiem kārdinājumiem, es nezinu. Par sevi varu atbildēt, par savu frakciju, arī, bet ja runājām par „vecajiem vēžiem”… viņiem jau lielai daļai īsti dzīvē neko citu vairs nav ko darīt. Saprotu viņu vēlmi tikt par katru cenu pārvēlētiem, jo ko tad viņš darīs pēc tam? Jaunie vēl darbu atradīs, bet apmēram 60% no esošajiem deputātiem es pie sevis darbā neņemtu.

Par to, ka ir šāds nodibinājums, es zināju. Biju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rīkotajā Sēlijai veltītajā pasākumā, tas bija pirmais, jo pirms tam es nebiju manījis kaut kādas aktivitātes. Šobrīd jau viss vairāk vai mazāk notiek sociālajos tīklos, kur arī es pamanīju, šo pasākumu. Manuprāt, Neretas novada „Facebook” lapā to pamanīju, bija e-pastā uzaicinājums.

Diemžēl, bet tā tas bija. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā satiku vairākus no viņiem, bet neviens pat neuzsāka kaut kādu sarunu par Sēlijas novada iespējamām robežām vai tamlīdzīgi. Redzot to, kas kūrēja šo pasākumu, vairs nešķiet jocīgi. Tomēr kā vienīgajam [no Sēlijas novadiem Saeimā ievēlētajiem] deputātam, tas šķiet dīvaini. Bet nu tā bija viņu izvēle.

Emocionāli, protams, gribētu, ka ir šāda Sēlija. Taču Valsts prezidents ir iesniedzis savu priekšlikumu, kas nosaka, ka būs atsevišķs likums kultūrvēsturiskajiem novadiem. Tā kā stāsts par Sēliju, manuprāt, nav beidzies. Savukārt reformas sakarā - jāskatās ne tikai emocionāli un kultūrvēsturiski, bet ir jāmeklē arī ekonomisks pamatojums. Diemžēl, es Sēlijas novadam, vismaz kāds tas tika piedāvāts no viņu puses,  īsti ekonomisko pamatojumu nesaskatīju. Pēdējā versija bija, ka Viesīte varētu būt administratīvais centrs.

Tajā pašā komisijas sēdē tika speciāli pārtraukums paņemts, iedots laiks viņiem [pašvaldību vadītājiem] aiziet un vienoties, ka Sēlijas attīstības centrs var būt Jēkabpils. Uz to viņi atbildēja, ka viņiem nav mandāta mainīt savu lēmumu.

Principā iespītējās viņi. Ar to arī viss beidzās. Pēc tam man gan zvanīja Salas novada vadītāja [Irēna Sproģe], mēs pārrunājām to, ka iespējams, vēl ir laiks, jo līdz ar pandēmiju tika atsaukti visi priekšlikumi. Arī Viesītes novada pārstāvim es atstāju savu vizītkarti, teicu, ka varam pārrunāt visu. Bet tā arī neviens nedeva ziņu. Viņi uzticējās, tiem vīriem, kam uzticējās. Tā bija viņu izvēle.

Tieši to es arī gribēju teikt. Tas, kas man visvairāk nepatika, ir tas, ka par iedzīvotājiem tur īpaši neviens nerunāja!  Par pārvēlēšanu vairāk uztraucās. Sēlijas novadiem jau neviens nav liedzis arī līdz šim sadarboties, bet nu es personīgi nezinu kaut kādu megaprojektu, par kuru viņi būtu vienojušies un realizējuši. Tad varbūt arī ministrijā parādītos ticība. Es runāju ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, Pūces kungu, un viņš atzina, ka pirmā versija par Sēliju bija no Aknīstes, Viesītes un Neretas novadiem. Viņš teica, ka devis piekrišanu un laiku izdomāt, kur būs centrs. Pēc nedēļas viņi pateica, ka nevar savā starpā vienoties, kur būs centrs. Tā arī tas stāsts beidzās. Tad par ko mēs runājam, vīri? Par iedzīvotājiem vai katrs savas intereses cenšamies bīdīt? Diemžēl bija sajūta, ka zīmēja karti un uztraucās, ko izdarīt, lai mani pārvēlētu. Tā tas izskatījās man.

Mēs kopā ar draugiem un domubiedriem atbalstām vietējo sporta klubu Neretā. Tur ar motosportu šobrīd nodarbojas daudz jauniešu. Diezgan regulāri braucu, nereti arī vienkārši satikt draugus. Tas mans tāds dopings.

Pa Viesītes ceļu es pats regulāri braukāju. Zinu, ka to ir plānots remontēt. Šobrīd ir šie papildus 75 miljoni eiro. Šī summa reģionālajiem ceļiem jau ir labs pienesums. Neretiešiem sāpīgais ceļš, kas jau divreiz remontēts, bet joprojām tāds „pus izjucis” ir uz Suvainišķiem. To atkal remontēs.  Bet nevaram uz katrām mājām asfaltēt ceļu, tas nav ekonomiski vienkārši neizdevīgi.

Neesmu atsevišķi Sēliju pētījis, bet skatījies, kā visā valstī šobrīd ir kopumā.  Aina ir interesanta, ir lietas, kas ir uzbūvētas tikai tāpēc, ka bija Eiropas Savienības nauda. Ir reģioni, kur ir trīs vieglatlētikas manēžas uzbūvētas un ir reģioni, kur nav nevienas jaunas. Latgalē, Daugavpilī vieglatlētikas manēžas tādas īsti nav.  Tā esot tāda kā atriebība, ka Daugavpilī valda „Saskaņa”, tāpēc tur neko nevajag. Bet tā nedrīkstētu būt! Atkal mēs nedomājam par cilvēkiem. Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska cīnījās, lai rēzekniešiem piešķirtu finansējumu [Olimpiskā centra būvniecībai]. Un pārmeta, ka dodam „Saskaņai” naudu. Bet tā jau visu valsts iedzīvotāju nauda! Un šo naudu ministrija iegulda infrastruktūrā, kas ir nepieciešama.

Nesen uzzināju, ka pats patiesībā nemāku pareizi peldēt. Ar to gribu teikt, ka tā kā Latvija ir diezgan liels noslīkušo skaits katru gadu, piekristu tam, ka peldētapmācībai ir jābūt katrā skolā. Tomēr vai tāpēc pie katras skolas jāuzbūvē baseins? Domāju, ka, nē, ir jādomā citi veidi. Piemēram, uzbūvējam centrā vienu kārtīgu un tad menedžējam, vedam bērnus uz to. Daudz ko sabūvējam un tikai tad saprotam, ka nespējam uzturēt un par to jau tad jādomā valstij. Vispirms vajadzētu savest kārtībā veco infrastruktūru, kur 20 gadus nav vispār neviens cents ieguldīts.

Dinija Jemeļjanova, „Sēlija šodien” producente