Mūsdienu žurnālistam jābīstas no zagļiem internetā un slinkuma

Neesmu mainījusi ļoti daudz darbavietu. Vispirms strādāju laikrakstā „Rīgas Balss”, pēc tam žurnālā „Rīgas Balss”, tad „Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, un tagad es vadu „Vakara Ziņas”. Ja man kāds būtu teicis pirms vēl pat pirms tikai 10 gadiem, ka es strādāšu „Vakara Ziņās”, es nebūtu ticējusi. Ar to es gribu teikt, ka mana žurnālistiskā reputācija jau no tā nav mainījusies. Es esmu tas pats cilvēks, kāds es esmu neatkarīgi no vietas, kurā es strādāju.

Kopš tā laika, kad es sāku strādāt, standarti žurnālistikā ir mainījušies. Tas droši vien ir arī loģiski, jo dzīve jau ir citādāka nekā, piemēram, astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados. Arī žurnālistiem ir jāspēj pielāgoties apstākļiem. Tāpat apstākļi noteikti ir ietekmējuši arī medijus. Tie ir sapratuši, ka digitālā vide ir iespēja. Arī laikraksts „Neatkarīgā Rīta Avīze” šobrīd ir digitālā avīze. Mani kolēģi veido ļoti kvalitatīvus materiālus. Digitālā avīze ir kompaktāka, bet tur [saturam] ir augstāka kvalitāte. Cilvēkiem, kuri patērē gan digitālos, gan drukātos, gan raidošos medijus, ir jāspēj izvērtēt informāciju no dažādiem avotiem. Un tad var iegūt kopskatu. Nevar atvērt vienu avīzi vai žurnālu un domāt, ka te būs viss un nekur vairāk nav jāskatās.

Mana kolēģe Ilze Šteinfelde bija apkopojusi informāciju par sodu apmēriem autovadītājiem. Tas bija divu dienu darbs, apkopot datus. Publikācija tika ievietota digitālajā avīzē, kas ir par maksu. Un tad pēkšņi viņa pamana, ka šo informāciju bez atsauces ir ievietojusi kāda Facebook.com lietotāja. Par to bija ļoti liela interese, daudz cilvēku to bija lasījuši un ar ierakstu dalījušies. Šķiet, Ilzei vajadzēja divas dienas, lai panāktu, ka šo informāciju no sociālā tīkla izņem. Sieviete, kas to bija ievietojusi negribēja ievietot atsauci uz „Neatkarīgās” publikāciju. Vienkārši nozog tekstu! Tā ir milzīga problēma, ar ko jāsaskaras digitālā satura veidotājiem. Acīmredzot ir jāaizsargā vēl kaut kā vairāk. Ja cilvēks ir divas dienas veidojis informatīvu tabulu, izlasījis likumus un pēkšņi kāds paņem un bez atsauces to publicē. Tā ir tāda sabiedrības neaudzinātība, ja šķiet, ka ir tiesības intelektuālo īpašumu bez atsauces paņemt. Ir jāmāca gan par to, ka par saturu digitālajā vidē, būs jāmaksā, gan par to, ka šis saturs ir aizsargāts ar Autortiesību likumu.

Interesējoties par savu dzimto pusi, par Sēliju, visvairāk informācijas es iegūstu internetā. Mani interesē konkrētas lietas, un es tās meklēju. Facebook.com ir dažādas draugu grupas, arī neretiešiem ir sava grupa. Es lasu, piemēram, Staburags.lv, daudz kas no tā mani neinteresē, jo es dzīvoju Rīgā, bet ir arī noderīgas lietas. Bet es nevaru pateikt, ka es regulāri lasu reģionālo presi, jo man īsti nav tādas vajadzības.

Protams, uz Rīgu ir lielāks uzsvars, ir nenoliedzami. Es domāju, ka nonāksim pie situācijas, kad būs tikai Lielrīga, Rīga un tai tuvākās pašvaldības, jo cilvēku skaits samazinās.

Tāpēc pēc manām sajūtām informācijas par reģioniem ir mazāk. Man manas profesijas dēļ man šī informācija ir vajadzīga, bet nav tā, ka informācija par reģioniem „skrien man virsū”. Tā tomēr ir jāmeklē. Pārsātināta mediju telpa [ar informāciju] no reģioniem nav. Bet ir cilvēki, kas man ir teikuši, ka viņi sākuši skatīties, ReTV, jo tur ir interesantas ziņas, raidījumi par reģioniem. Tagad arī es ik pa laikam ieslēdzu, un es atrodu raidījumus par man interesējošam vietām, cilvēkiem.

Reģionālajos laikrakstos man šķiet ir tik īsi teksti. Tik daudz tādu mazu rakstiņu, bet kur tad ir tās problēmas? Bet tad paskatos, piemēram, ka agrāk „Rīgas Balsī” es pati esmu rakstījusi tik īsus tekstus… Laika gaitā transformējas medijs un žurnālisti transformējies tā prasībām līdzi.

Tas, kas man patīk reģionālajos medijos, ir radītais klātbūtnes efekts. Tas ir tas, kas konkrētajā reģionā vai vietā ir aktuāli, kas cilvēkus interesē tie. Raidījumu varoņi, kas ir televīzijā, ir „mūsējie”, un tas ir svarīgi. Protams, ir svarīgi arī redzēt Valsts prezidentu, bet, man šķiet, vēl būtiskāk ir redzēt „savējo” nevis personu no Rīgas, kura tavā vietā izteiksies. Šie cilvēki nav „piefrizēti”, viņi runā tā, ko viņi domā, es klausos izloksnēs. Tas ir ļoti aizraujoši.

Saglabāt „mugurkaulu”. Tas arī no redakcionālās politikas atkarīgs. Tas ir galvenā redaktora darbs un pienākums pateikt, kā būs. Protams, ir liels vilinājums izmantot jau sagatavotu publikāciju, bet tāpēc jau ir „galva dota”, lai izvērtētu. Un tam nemaz tik daudz laika nevajag, arī tad, ja ir ļoti saspringts darbs un ir ātri daudz kas jāuzraksta. Īstenībā tagad ir ērti izlasīt preses relīzi, paskatīties, kas notika, izvērtēt, kam vēl uzzvanīt. Tas atvieglo darbu, bet ir jāsaprot, kāds ir mērķis šiem preses paziņojumiem. Man ir grūti spriest, kāda ir reģionālo žurnālistu ikdiena, bet es domāju, ka reģionos taču nevar tikai sēdēt kabinetā, ir jābūt klāt, ir jāredz, par ko tu raksti. Nevar stāstīt par kaut kādu notikumu, kurš redzēts tikai kaut kādā atreferējumā. Ir jāskatās, ir aizkulisēs jāstaigā. Protams, tas ir ieguldījums, finanses, bet tā ir arī atdeve, ko novērtē lasītāji. Ja lasītāji par savu mediju nebalso, ar „saviem maciņiem”, tad ir ļoti grūti. Medijam ir reputācija, ko veido saturs, bet to atkal veido redakcijas kolektīvs un tam reizēm ir jābalansē uz naža asmens. Lasītājam var būt ir vienalga, vai preses relīzi pārpublicē, vai neiepublicē, bet žurnālistam katram pašam ir jātur sava kvalitātes latiņa.