Ekonomikas zinātniece: “Uzņēmējs ies tur, kur būs lētāk un izdevīgāk”

Mana ilggadīgā pieredze darbā ar pašvaldībām liecina, ka tām ir ļoti grūti ekonomiski vienoties. Katrai ir savas intereses, savi plāni.

Atceros, ka blakus telpā bija liela zāle ar planšetēm, kurās bija dažādi ziņojumi, zinātnieku ziņojumi. Bet tādu ekonomisku vienotību toreiz es tā īsti laikam gan nesajutu.

Pirms tam piedalījos vēl vienā Sēlijas kongresā, kas notika Salas novadā. Savā referātā centos iegūt priekšstatu par Sēliju, tās dzīvotspēju. Kongresa laikā dzirdējām par atsevišķiem sekmīgiem uzņēmējiem, bet tādu kopīgu ainu par to, kas būtu jādara, es īsti nesadzirdēju. Uz to gan es uzaicināju. Novadi varēja vienoties kopīgā darbībā organizēt projektus, lai varētu pretendēt uz struktūrfondu finansējumu. Problēma bija tā, ka [nespēja vienoties], kurš būs “galvenais”, kā sadalīs labumus.

Savukārt pasākumā bibliotēkā bija divas daļas: viena – emocionālā, kurā atmiņās dalījās Juris Vectirāns, otra - ekonomiskā, kurā uzstājās jaunie uzņēmēji. Tātad šī ekonomiskā komponente nebija pazudusi. Manuprāt, tas liecināja, ka pastāv ļoti stingra vēlēšanās to stiprināt.

Jau pēc kongresa es biju “iedegusies”, piedāvāju viņiem palīdzēt izstādāt ekonomisko analīzi. Man arī atbildēja, ka, jā, tāda kopīga attīstības stratēģija noderētu. Kopīga attīstība bez kopīga dokumenta nav iedomājama. Taču vēlāk gan mani neviens vēlreiz neuzrunāja. Savukārt pēc pasākuma bibliotēkā [Sēlijas novadu] apvienības vadītāji mani uzrunāja vēlreiz ar nodomu, ka “mēs tomēr gribam, lai mums būtu kopīgs redzējums, par to, kā Sēlija varētu kopīgi stiprināties ekonomiski”. Var jau runāt, cik grib par kultūras vērtībām, bet, ja vēders tukšs, tad cilvēki brauc prom. Jo arī ilūzija par to, ka cilvēki aizbrauks, izmācīsies un tad brauks atpakaļ, zūd. Varbūt atbrauks, paskatīties, vai te ir labāk, bet, ja nesajutīs: “te mūs gaida”, tad brauks tur, kur viņiem ir labāk. To viņi [Sēlijas novadu vadītāji] bija sapratuši, bet sākās reformas pļauja un viss pajuka.

Es domāju, ka ja būtu tāds dokuments, ko varētu vicināt ierēdņiem deguna priekšā un teikt: “re, kur te ir visi jūsu argumenti atrunāti, mēs esam par to padomājuši”, tad būtu lielākas cerības. Tad varētu prasīt ekspertīzes, strādāt. Bet es tiešām negribu vainot pašvaldības, jo apvienot pašvaldības kopīgam darbam tiešām ir ļoti grūti. Tagad varam apspriest variantus, kas varētu būt bijis veiksmīgāki un kas varbūt ir nokavēts.

Monocentriska attīstība - tā ir tāda bez bezizejas situācija. Latvija nav tāda zeme, kurā būtu neapdzīvojamas teritorijas. Un pat tajās valstīs un zemēs, kur ir neapdzīvojamas teritorijas, valdības parasti cenšas arī šajās teritorijās ieviest dzīvību kaut arī tas ļoti dārgi maksā, piemēram, Somijā. Tur pat attālākajās vietās ir gan skolas, un cilvēki tur var dzīvot, ja viņi to vēlas. Latvijā pieeja ir cita. Es, protams, to neatzīstu par pareizu, uzskatu to par ļoti kaitīgu, pat slepkavniecisku valsts attīstībai. Citur pasaulē ir piemēri, kad pēc koncentrēšanās izveidojas pārāk liela vilkme uz centriem, un tad nepieciešams tos centrus atvieglot. Un tas atkal maksā. No pilsētas uz pilsētu tāpat vajadzēs pārvietoties, tāpat būs vajadzīgi ceļi, infrastruktūra. Kas to uzturēs, ja ne vietējie iedzīvotāji caur nodokļiem?

Pieeja, ko pauž reformas iniciatori, ka, ja kāds grib dzīvot nomalē, lai pats būvē ceļus, jo neviens ceļus nebūvēs, ja kādam pēkšņi iegribas kaut kādā purva malā dzīvot, arī nav pareiza. Ja uzņēmējam būs vēl papildus izmaksas infrastruktūras uzturēšanai, tad kāpēc, lai viņš tur dzīvotu? Tas nozīmē, ka šī monocentriskā pieeja nozīmē tādu kārtīgu valsts iztukšošanu. Es esmu to pētījusi, mums bija Latvijas Zinātņu akadēmijā konsilijs par reformu, liels izpētes projekts par reformas pamatojumiem. Nu nav tur nekāda pamatojuma!

Tur, kur būs izdevīgāk un lētāk, uz turieni arī ies.  Ja Viesītē būs lētāk … nu lielam uzņēmumam kādi pārdesmit kilometru nav tik svarīgi kā ikdienas izmaksas, attieksme pret viņu, darbaspēka pieejamība, infrastruktūras pieejamība.

Man ir gadījies iepazīties ar šādiem projektiem. Pēc maniem novērojumiem nauda tiek tērēta ļoti izšķērdīgi. Tās ir pietiekami daudz, lai viss risinātos daudz efektīvāk un sniegt daudz lielāku rezultātu. Turklāt ir jāsaprot, kāds ir tā mērķis. Kas ir mazs uzņēmums, kas ir viņa tirgus? Tirgus ir atslēgas vārds. Ja mērķis ir veicināt strauju, stabilu attīstību, tad lielais uzņēmums ir risinājums. “Mazajiem” vajag ap ko vīties ap to, kas viņiem dod pasūtījumu. Turklāt mazais uzņēmums ir dārgs, algas tur ir mazas. Man ir bijis pētījums par algu līmeņiem lielos un mazos uzņēmumos, secināju, ka vismaz viszemākās algas ir mazos uzņēmumus. Turklāt tās vēl nereti neizmaksā pilnīgi legāli. Tas viss iespaido gan nodokļu ieņēmumus, gan pašvaldību ieņēmumus, gan vecumdienas pašiem tiem cilvēkiem, kas strādā mazos uzņēmumos. Mazie uzņēmumi var izaug par lieliem, var arī palikt mazi un pīties ap lielākiem uzņēmumiem. Ja viss tirgus mazajiem uzņēmumiem ir ārzemēs.. piemēram, jāsūta viens galds, viens ķeblis kaut kur, piemēram uz Vāciju. Vācietis būs priecīgs, ka viņam ir atsūtīts šis viens ķeblis, viens galds, bet cik tad šis galds ir izmaksājis Latvijas uzņēmējiem?