Stradiņi Stenderam - Sunākstē par Sēlijas patriotiem kļūst rīdzinieki

“Stendera biedrība” ir dibināta 2017. gada vasarā. Tā apvieno dažādu profesiju domubiedrus, lai popularizētu apgaismības laikmeta izcilā teologa un literāta Gotfrīda Frīdriha Stendera intelektuālo mantojumu. Dotu atbalstu Sēlijas kultūrvēsturiskā novada garīgā centra izveidei Sunākstes mācītājmuižas vietā. Iepriekšējos desmit gadus mums notiek sakopšanas talkas, lielākā no tām bija 2014. gadā, kad svinējām Stendera trīssimtgadi un kuras laikā tapa Bilžu Ābeces taka. Sapratām, ka šis domubiedru pulks ir kaut kādā veidā jāorganizē. Tāds bija iesākums Stenderu biedrībai, kurā mēs aicinājām domubiedrus, gan vietējos, gan arī rīdziniekus. Biedrības valdes priekšsēdētājs ir profesors Valdis Pīrāgs, vēl valdē ir mans kolēģis Artis Ērglis, Andris Vilks un es.

Mūsu iecere ir veicināt sadarbību starp Viesītes un Jaunjelgavas novadu pašvaldībām, dažādām izglītības iestādēm (skolām), uzņēmējiem, radošām personībām un arī, tā kā Sunākstes mācītājmuižas zeme pieder evaņģēliski luteriskajai baznīcai, arī ar draudzi. Un tas jau notiek, esam parakstījuši sadarbības memorandu.

Mēs esam sabiedriska organizācija un mūsu mērķis, protams, nav nekādu finanšu līdzekļu apgūšana. Bet, protams, lai veiktu kādus projektus, mums ir līdzekļi vajadzīgi. Atbalstītāji ir ziedotāji, gan uzņēmēji, gan privātpersonas.

Nākošais projekts, ko ceram īstenot, ir Augstas gudrības takas izveide. Tā varētu tapt jau līdz Jāņiem. Par ziedotāju naudu top stendi, kur būs nodrukāti citāti no šīs Augstas gudrības grāmatas.

Stendera mantojums ir svarīgs ne tikai sēļiem. Viņa pienesums Latvijai tās nācijas veidošanās procesā ir ļoti liels. Pirmkārt, viņš bija pirmais, kas izveidoja Bilžu ābeci, skaidrojošās ābeces latviešiem līdz tam nebija. Otrkārt, viņa, iespējams, pats svarīgākais darbs ir Augstas gudrības grāmata. Tas ir unikāls darbs visas Eiropas mērogā, skaidrojoša enciklopēdija dzimtcilvēkiem latviešu valodā. Veidojot taku, nācies to pamatīgi pāršķirstīt, un jāsaka, ka daudzi skaidrojami ir mūsdienīgi, aktuāli un ļoti precīzi.

Esam izcīnījuši dažādus karus, kaujas, bet tikpat svarīgi ir tas, kā ir veidojusies mūsu valoda un tautas pašapziņa. Šie procesi sākās jau pirms 300 gadiem pateicoties Stenderam.

Es ar Sēliju esmu saistīts pastarpināti, mans vecaistēvs Pauls Stradiņš nācis no Viesītes. Viņš bija, var teikt, īsts sēlis. Bet ne mani vecāki, ne es neesam dzimuši vai dzīvojuši Sēlijā. Mans tēvs [Jānis Stradiņš] bija viens no tiem, kas kopš [pagājušā gadsimta] 70. gadiem mēģināja atjaunot Sēlijas jēdzienu, jo padomju laikā tas bija pazudis. Vēl Vides aizsardzības klubs 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, piemēram, sāka rīkot Viesītes pusē pirmās talkas, dziesminieka Haralda Sīmaņa vadībā tika uzlikts jumts Sunākstes baznīcai. Līdz ar to nemanāmi ir ieguldīts liels darbs, lai cilvēki, kas paši dzīvo Sēlijā, sāktu ar to sevi identificēt.  Es pats 90. gadu vidū, tātad pirms vairāk nekā 25 gadiem, ar studentu biedrību “Austrums” sāku organizēt sakopšanas talkas. Tā bija studentu tradīcija, maijā rīkot talku un vieni no pirmajiem objektiem mums bija Viesītes apkārtnē. Tagad gan liktenis tā ir iegrozījies, ka man ir arī neliela mājiņa pie Sunākstes, kuru mēģinu atjaunot iespēju robežās. Mans tēvs tur pavadīja mūža pēdējās vasaras, tā viņam bija ļoti mīļa vieta.

Viņa atstātā, dažādu dokumentus, rakstu, ir ārkārtīgi daudz. Jāatzīst, ka tie nav sakārtoti, jo tēvs bija ļoti daudzpusīgs. Viņam pietrūka laika daudzas lietas sistematizēt un sakārot, bet katrā ziņā atstāts mums ir ļoti daudz. Viens no maniem uzdevumiem tagad ir gādāt, lai šīs vērtības nepazūd.

Ir paredzētas vairākas aktivitātes, ko jau tagad esam sākuši īstenot. Viena no tām ir lasītavas izveide Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur būs ne tikai tēva grāmatas, bet arī dokumenti, sarakstes, raksti, manuskripti. Bet, protams, to apstrāde prasīs daudz laika, tāpēc es ļoti ceru uz jaunu pētnieku interesi.

Es uzreiz gribu norādīt, un ka mēs, “Stendera biedrība” (par to mums arī diskusijas bijušas), nevēlamies būt politiska organizācija, nevēlamies “jaukties” politikā. Mūsu darbības pamatdoma ir tieši kultūrvēsturiskā aspekta, identitātes jautājumi.

Tomēr jāsaka, ka arī mēs bijām spiesti reaģēt uz novadu reformu. Martā tapa vēstule, ko “Stendera biedrība” nosūtīja Valsts prezidentam, Latvijas Saeimas priekšsēdētājai, Ministru prezidentam un citiem.

Mēs ilgstoši skatījāmies, tā kā no malas vērojām. Tad ar savu priekšlikumu klajā nāca Sēlijas novadu apvienība, kas paredzēja novadu centru veidot Viesītē. Tas tika Saeimā noraidīts. Tajā mirklī likās, ka tomēr arī mums ir kaut kas ir jāsaka. Mēs uzskatām, ka Sēlijas tāpat kā citu Latvijas novadu kultūrvēsturiskās robežas ir ļoti būtiskas, līdzīgi kā valsts robežas. Kultūrvēsturiskajai telpai ir nozīme, tā var būt īpatnēja, tā var būt pārveidota. Gados, kas pavadīti padomju iekārtā ar reģionālajiem centriem, kas neņēma vērā kultūrvēsturisko novadu centrus, ir izveidota infrastruktūra. Tajā pašā laikā ir pagājuši 30 gadi kopš atsākusies Sēlijas identitātes būvēšana un mēs esam ļoti daudz ko izdarījuši. Un, lūk, to novadu reforma pilnībā ignorē. Sēlija tiek sagriezta trīs daļās, veidojot novadu ap Aizkraukli, Jēkabpili, Daugavpili. Tas noteikti nav pareizi darīts.

Pastāv jautājums: kur varētu būt bijis tas ideālais centrs Sēlijai? Protams, kā Viesītes patriotam, man būtu jāsaka, ka būtu bijis skaisti [to veidot] Viesītē, kas ir skaista, maza pilsētiņa. Bet, no otras puses, tomēr šķiet, ka Jēkabpils būtu piemērotāka vieta centram. Arī vēsturiski raugoties, tā bijusi nozīmīga Kurzemes [hercogistes] un Sēlijas pilsēta. Šobrīd ir ļoti vajadzīgs tāds kā intelektuālais centrs, kas varētu Sēlijas ideju turpināt nest, vienalga, kāda reforma būs. Reforma var nākt tagad viena un pēc gadiem nāk cita, bet sabiedrība mainīsies. Un tas, ko jūtam tagad, varbūt šķitīs pavisam svešs jau pēc 10 gadiem.

 

Dinija Jemeļjanova, “Sēlija šodien” producente