C-19 ietekme Sēlijā - slēgtās robežas un vājie posmi veselības aprūpē

 

Vēl pavisam nesen Sēlija bija Covid-19 vīrusa neskarts reģions. Astoņas lauku teritoriju pašvaldības no Daugavpils līdz Jaunjelgavai bija iezīmētas baltas Slimību profilakses un kontroles (SPKC) centra veidotajā kartē. Iestādes pārstāve Ilze Arāja raidījumam “Sēlija šodien” skaidro, ka to, kāpēc atsevišķos reģionos ir mazāka vai nemaz nav slimības izplatības, epidemiologi nepēta: “Skatoties uz Latviju kopumā, neizdalām atsevišķus reģionus, jo statistiskie rādītāji mainās katru dienu.” 

 

Kopš 15. maija iedzīvotajiem atkal ir atļauts brīvi pārvietoties pa Baltijas valstīm, Sēlijas iedzīvotājiem tas nozīmē iespēju doties uz kaimiņvalsti Lietuvu. “Visās šajās trīs [Baltijas] valstīs situācija stabilizējas, ir manāma līdzīga. Tas arī kalpoja par pamatu lēmumam, ka varam atvērt robežas,” atzīmē I. Arāja. Viņa gan atgādina, ka ceļojot uz šīm valstīm jāiepazīstas ar C-19 dēļi ieviestajiem ierobežojumiem. 

 

Tomēr saslimušo paliek vairāk un daļa no tiem ir no ārzemēm atceļojošie repatrianti. SPKC apkopo datus par saslimušajiem un viņu kontaktpersonām, bet tos dēvē par sensitīviem datiem. Iestāde tos nodot tikai Valsts policijai, kas uzrauga, vai saslimušie ievēro karantīnu. Latvijas Pašvaldību savienība vēl nesen norādīja, ka arī pašvaldības vēlētos iegūt šos datus, bet SPCK to noraidīja. Ilze Arāja skaidro, ka Ministru kabineta noteikumi attiecas uz visiem un, ja kādam būtu jāievēro kādus papildus drošības pasākumus, epidemiologi par to brīdinātu, tai skaitā pašvaldības, kā arī to iestādes. “Ja epidemiologi redz, ka ir nepieciešami kādi stingrāki pasākumi, ir lielāki riski un tie citādāk netiks novērsti (..), tad konkrēti veicamie soļi tiek pārrunāti ar administratīvajiem vadītājiem,” I. Arāja kā piemēru min bērnudārzu slēgšanas, kad atklāti saslimšanas gadījumi to apmeklētāju vidū.

 

Turklāt atbildības nastu jānes katram iedzīvotājam pašam. Ja pie saslimušā viesoties vēlas valsts vai pašvaldības iestādes darbinieks, piemēram, bāriņtiesas vai sociālā dienesta darbinieks, saslimušajam pašam par savu stāvokli būtu jāinformē. Ilze Arāja atgādina, ka obligātie piesardzības pasākumi jāievēro tikpat stingri kā rīdziniekiem, tā arī mazpilsētu un lauku teritoriju iedzīvotājiem. 

 

 

Atšķirībā no pilsētniekiem, provincē dzīvojošajiem tas nav jādara pāris kvadrātmetru mazā dzīvoklī. Uz šo laucinieku priekšrocību norāda arī kardiologs Pēteris Stradiņš. Arī viņš piedzīvojis ārkārtējas situācijas sekas - pēc neapzinātas kontaktēšanas ar saslimušo, viņš 14 dienas pavadīja karantīnā. “Lauku, nelielo pilsētu iedzīvotājiem ir ļoti paveicies. Ja salīdzina ar lielpilsētām, metropolēm, grūti iedomāties kā dzīvot tik blīvā vidē,” vērtē P. Stradiņš.

Viņš izsaka atzinību par izglītības, kultūras darbinieku darbu, taču plašāk komentārā pievēršas savai specialitātei - medicīnai, proti, veselības aprūpes stāvoklim valstī. “Medicīna mums ir ārkārtīgi noplicināta pēdējos gados,” vērtē P. Stradiņš, "Un šis varbūt tiešām ir īstais brīdis, lai sapratu, kur mums šīs [reģionālās] slimnīcas ir jāattīsta, jāmodernizē, bet kur var palikt tikai par veselības aprūpes iestādi. Iespējams, tajās varētu attīstīt paliatīvo aprūpi, hronisko slimību ārstēšanu, bet ne moderno medicīnu. Nevaram visu Latviju atbilstoši pašvaldību vadītāju ambīcijām vai kādām citām interesēm, pirkt tikai aparātus, aicināt cilvēkus… Tas nav normāli. Ja Daugavpilī [reģionālajā slimnīcā] ir līmenis, kas nemaz nav slikts, arī Rēzeknē [reģionālajā slimnīcā].” 

 

Tāpēc būtu detalizēti jāpārskata slimnīcu tīkls, atstājot reģionos tās tikai centros, kuros ir pietiekami augsts pieprasījums, kas savukārt palīdz nodrošināt atbilstošu medicīnisko pakalpojumu sniegšanas kvalitāti. Lai to veiktu, jāpiesaista speciālisti, jāmēra attālumi, populācija. Nacionālā veselības dienesta hospitalizācijas plāns nosaka, ka infekcijas slimību pacientus paredzēts nogādāt ārstēšanai septiņās no Latvijā kopumā esošajām 24 neatliekamās medicīnas palīdzības ārstniecības iestādēm. Tas tāpēc, ka tikai tajās ir infekcijas slimību nodaļas. Daugavpils reģionālā slimnīca ir to vidū, Jēkabpils - nē.

 

“Problēma ir tā, ka reģionālās slimnīcas pārsvarā pieder pašvaldībām. Būtu jāsaprot - vai tiešām pašvaldības ir tās, kas virza medicīnu?” P. Stradiņš atgādina par protestiem, kas norisinājās Bauskā sakarā ar vietējās slimnīcas slēgšanu, “ taču ja baušķeniekam vajag veikt sarežģītu operāciju, viņam vajadzētu būt šeit [Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā]. Labi, pēc tam viņš var atkopoties Bauskā, bet tehnoloģijas ir jākoncentrē. Tie attālumi nav tik lieli un operāciju cilvēkam galu galā nav jātaisa katru dienu.” Viņaprāt slimnīcu pārvaldībā būtu vairāk jāiesaistās valstij centralizēti.

 

Jāatgādina, ka Sēlijas iedzīvotājiem tuvākās reģionālās slimnīcas ir Jēkabpilī un Daugavpilī. Jēkabpils reģionālās slimnīcas kapitāldaļu turētāji ir Jēkabpils pilsētas pašvaldība, savukārt Ilūkstes novada domei pieder pāris Daugavpils reģionālās slimnīcas kapitāldaļu. 

 

 

Vēl C-19 krīzes sakarā izgaismojies tas, cik būtisku lomu spēlē neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD). Turklāt šī ir iestāde, kas savu tīklu nevis sašaurina, centralizē, bet gan paplašina. To apliecina fakts, ka pagājušogad NMPD Latvijā izveidoja sešas papildus brigādes un septiņus jaunus brigāžu punktus, tai skaitā vienu Jaunjelgavā. Komentē Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Lībeks:

 

“Tieši pagājušā gada nogalē tika izveidota neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta punkts šeit. Nebija nekad Jaunjelgavā, vienīgi ļoti sen. Saprotu, ka šī ir viena no brigādēm, kas jau strādāja šajā reģionā, bet tagad tā ir Jaunjelgava tieši. Mēs [pašvaldība] viņiem atradām telpas blakus ģimenes ārsta praksei.”

 

Tikmēr Jaunjelgavas kaimiņnovadam, Viesītei tik pozitīva pieredze nav bijusi. Šajā Sēlijas mazpilsētā, kur turklāt vietvaru politiķī virzīja par iespējamā Sēlijas novada centru, neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde tagad sastopama retāk nekā iepriekš. Skaidro Viesītes novada domes priekšsēdētājs Alfons Žuks: “Agrāk viņi bija diennakti, bet tā kā visur valstī, arī [to ietekmēja] samazināšana. Cīnījāmies, lai vismaz pa dienu paliktu. Samazināšanu pamatoja ar to, ka ir mazs izsaukumu skaits.”

 

Jāpiebilst, ka arī vieta, kur nodot C-19 analīzes Sēlijas reģionā ir tikai viena - Jēkabpils Sporta namā. Tātad ar aizdomām par saslimšanu ar C-19 arī lauku iedzīvotājiem neatliek nekas cits, kā doties uz pilsētām. Tikai tajās tiek nodrošināti attiecīgie veselības aprūpes pakalpojumi.

 

 

Meklēt jaunus ceļus C-19 licis visiem. Pašvaldībām šis laiks ir kalpojis par pārbaudījumu, atklājot, vai un kā tās piemērojušās ārkārtējās situācijas apstākļiem. Piemēram, pēc tā, kā tiek organizētas domes sēdes, tiešsaistē vai klātienē, var vērtēt, cik digitālajai videi draudzīga ir konkrētā pašvaldība. No aptaujātajām Sēlijas pašvaldībām domes sēdes tiešsaistē organizē tikai Jaunjelgavas novada dome.

 

 

Bet šī praktiskā darba organizēšanas lieta nav vienīgā, kas atšķir pašvaldību vienu no otras. Dažādākie modeļi novērojami lemjot par skolēnu ēdināšanu. Neretas novada dome ir viena no retajām, kas dažiem bērniem nodrošināja iespēju saņemt arī siltās pusdienas. Stāsta pašvaldības priekšsēdētājs Arvīds Kviesis: “Mēs no pašvaldības puses nodrošinām visus pamatskolēnus ar brīvpusdienām neskatoties uz to, vai trūcīgs, maznodrošināts vai ar īpašām vajadzībām.” 

 

 

Skaidrs, ka Covid-19 būs nesusi zaudējumus, taču pašvaldībām būs jālemj arī kam novirzīt krīzes dēļ neiztērēto naudu. Piemēram, no nenotikušajiem kultūras pasākumiem.

Atsevišķas pašvaldības steidz izsniegt pabalstus, paralēli Valsts ieņēmumu dienestam, kas izsniedz dīkstāves pabalstus. Tomēr ne visiem ienākumu zudums nozīmē iespēju kvalificēties pabalstam vai saņemt adekvātu summu izdzīvošanai. Stāsta nevalstiskā sektora un tūrisma jomas pārstāve Ieva Jātniece:

 

“Šie divi mēneši bija saplānoti pilni tūristu grupu ekskursiju pieņemšanai, meistarklasēm, pasākumiem. Februāris, marts tāpat jau ir smagi mēneši mūsu jomā, jo Ziemassvētku uzkrājumi ir beigušies. Bet arī šeit jāslavē slavē lauku cilvēku pacietība, sapratne, veselais saprāts. Mēs tā kā “paskatījāmies” uz šiem kompensācijas mehānismiem, bet sapratām, nē, strādāsim kā varam. Ir maijs, spīd saule, ierobežojumus tūlīt sāks atcelt. Jā, ietekmēja smagi, bet ne tā, lai kāds atsacītos strādāt.”

 

Līdzīgi kā amatnieces, darbu turpina arī lielākā daļa uzņēmumu, taču tiem jāsaskaras ar jauno realitāti. Sēlija ir pierobežas reģions, un šeit strādājošie uzņēmumi ir cieši saistīti ar Lietuvas tirgu. Kopš marta lielākā daļa robežšķērsošanas vietu ir slēgtas, tranzīta kravu plūsma uz Latvijas-Lietuvas robežas notika tikai trīs punktos. Sēlijā tāds bija tikai viens - pašos reģiona austrumos, Medumos. 

 

SIA “Jēkabpils piena kombināts” iekļaujas piena pārstrādes koncernā “Rokiškio sūris”. Uz ražotnēm Lietuvā pienu nodot vairums Sēlijas piena lopkopības saimniecības, kas tagad sakārušās ar kārtējo krīzi - piena cena kritumu. Tikmēr piena pārstrādātājiem jāsaskaras ar zaudējumiem, kas radušies slēgto robežu dēļ. Stāsta uzņēmuma vadītājs Aigars Spēks: “Sakarā ar to, ka ir slēgts Aknīstes robežšķērsošanas punkts, katru dienu tādēļ automašīnai jānobrauc vairāk nekā 200 kilometri lieki. (..) Zaudējumi ir maigi sakot - “pasakaini”, ļoti lieli izdevumi.” Uzņēmējs caur nevalstiskajām organizācijām ir centies situāciju labot, aicinot Latvijas valdību vēlreiz runāt ar Lietuvas valdību un atvērt arī Aknīstes robežšķērsošanas punktu.

 

Kā Latvijas Televīzijai pagājušonedēļ atklāja premjers Krišjānis Kariņš - valdības mērķis ir 9. jūnijā ārkārtējo situāciju vairs nepagarināt. Tomēr slimības izplatību valsts vadītāji nevar atcelt. Tas atkarīgs no daudziem apstākļiem, kuru sakne meklējama katra indivīda rīcībā.