Nevalstiskā sektora izaicinājumi laukos - mainīt sadarbības formas

Kaldabruņas skolā mēs strādājam jau 13 gadus, sākām 2007. gadā. Es esmu ienācēja skaistajā Sēlijā. Tā arī varbūt ir mana priekšrocība, jo tāpat kā gleznu, arī teritoriju, var labāk novērtēt no attāluma. Ienākot šeit, skatījos, kur varētu būt telpas biedrībai un kādam sabiedriskam centram. Kaldabruņas skola izrādījās laimīgā vieta, un biedrība mums ir pietiekami aktīva. Turam Kaldabruņu uz kartes!

Darbības jomas mums ir kultūra, vide, pilsoniskā sabiedrība. Šobrīd arī tūrisms un sociālā uzņēmējdarbība.

Pamatā mūsu komandai ir vietējie cilvēki, brīvprātīgie. Iebraucēji var atbraukt un novadīt lekciju, koncertu, meistarklasi, bet ir ļoti būtiski, ka visu uztur tomēr vietējie cilvēki, vietējā kopiena. Ir diezgan daudz cilvēku, kas ir sākuši nākt [uz šejieni] kā brīvprātīgie, bet šobrīd viņiem te ir darbs. Daudzi strādājuši projektu ietvaros un strādās vēl. Šobrīd mums ir [aktīvistes], kas gan izgatavo stikla rotas, gan citus suvenīrus, gan uzņemt tūristu grupas.

Ir no visām grupām. Ir gan tie, kas te strādā jau gadiem, ir arī tie, kas teju vēl jaunieši. Piemēram, puisis strādā lauksaimniecībā vai mežā, bet viņa sieva vai draudzene strādāt šeit. Cilvēki, kas strādā nevalstiskajā sektorā, saņem algu projektu ietvaros, atalgojums ir autoratlīdzības. Bet citi, saimnieciskās darbības veicēji, ir pašnodarbinātās personas.

Mūs ietekmēja ļoti smagi. Šie divi mēneši bija saplānoti pilni tūristu grupu ekskursiju pieņemšanai, meistarklasēm, pasākumiem. Februāris, marts tāpat jau ir smagi mēneši mūsu jomā, jo Ziemassvētku uzkrājumi ir beigušies. Bet arī šeit jāslavē slavē lauku cilvēku pacietība, sapratne, veselais saprāts. Mēs tā kā “paskatījāmies” uz šiem kompensācijas mehānismiem, bet sapratām, nē, strādāsim kā varam. Ir maijs, spīd saule, ierobežojumus tūlīt sāks atcelt. Jā, ietekmēja smagi, bet ne tā, lai kāds atsacītos strādāt.

Es domāju, šo iespēju ir ļoti daudz. Uz laukiem mani aicināja brīvība, plašums. Nupat šī krīze ir apgāzusi “kājām gaisā” mūsu dzīvi. Šobrīd redzam, ka faktiski divas trešdaļas valsts strādā attālināti. Es to daru jau 12 gadus. Pirms gadiem pieciem sešiem parādījās šis jēdziens “attālinātais darbs”. Turklāt vēl jaunās tendences, ekoloģija, klimata pārmaiņas, īsās piegādes ķēdes. Lauki sniedz tam plašākas iespējas.

Nebūšu oriģināla - ceļu infrastruktūrai ir kritiskā stāvoklī. Tas ir lielākais attīstības kavēklis, būtiskākais šajā reģionā. Interneta ātrums ir labs, tas kavēklis nav. Dzīvesvietu pieejamība būtu uzlabojama. Tā kā šobrīd arī politiski aktuāls Sēlijas reģiona jautājums, jāsaka, ka pietrūkst reģiona pozicionēšanās, nav pārdomāta kopējā mārketinga, vietas pievilcības veidošanas lielākos mērogos. Sēlija ir pilna ar mazām, skaistām “salām”, kur cilvēki aktīvi strādāt, darbojas. Taču esam atdalīti viens no otra. Piemēram, Latgalē ir kopīgais tēls, mārketings. Varbūt tas ne vienmēr ir tikai absolūti pozitīvs, bet tas arī nav nepieciešams. Tas ir trūkums, bet no otras puses – tas ir arī izaicinājums.

Par sadarbību ar pašvaldību, Jēkabpils novada pašvaldību, es būtībā nevaru teikt neko sliktu. Es pati sākotnēji strādāju pašvaldībā, biju arī deputāte vienu sasaukumu. Taču, kopumā raugoties uz Sēlijas pašvaldībām un mūsu iedzīvotāju sastāvu…

To es redzu kā ļoti smagu jautājumu. Tad varbūt varētu atrisināt gan reformas jautājumu, gan daudzas citas lietas racionālāk, saprātīgāk. Iespējams, ka tas ir arī vietējo cilvēku raksturs, kādēļ ir grūti vienoties, ir grūti paskatīties uz kopumu, kur mēs reāli esam. Nav liela lieta piespraust karogu pie traktora, braukt un aurot: “Sēlijai būt”. “Sēlijai būt”, to vajag, bet vajag arī pārdomāt, kā tas būs reāli, kā darbosies šī Sēlija, kurai neapšaubāmi, būt.

Pašvaldības ir dažādas. Nevalstiskajai organizācijai ir jābūt partnerim, un tai jābūt neatkarīgai no pašvaldības. Pilnā mērā gan tas varbūt nav iespējams, piemēram, mēs galu galā esam pašvaldības īpašumā. Es to nedomāju kā pretnostatījumu - tas nav kaut kādas karojošās puses.

Manuprāt, liela daļa cilvēku seko līdzi tam, kas notiek vietējā līmenī, bet nedomāju, ka tas tiek darīts analītiski. Cilvēks laukos ir pieradis būt pašpietiekams, ir saimniecība, kartupeļi pagrabā, gaļa saldētavā, pieniņš, gotiņa, malka mežā. Līdz ar var rasties ignorances sajūta pret politiku. Drīzāk gan neatkarības sajūta, kas ir lielāka nekā pilsētniekam. Cilvēki interesējas [par apkārt notiekošo], bet par šo [problēmu] ir jādomā. Mums [biedrībai “Ūdenszīmes”] tūlīt sāksies tieši tam veltīts projekts. Kā mazo kopienu cilvēkiem, mums ir jāmaina komunikācijas formas ar pašvaldību. Jo kā nekā mēs esam pieraduši, aizejot uz pagastmāju: tur ir Jānītis vai Ilzīte un ja es ar viņu labi saprotos, es visu var sarunāt! Tā ir klasiskā jautājumu risināšanas forma, tā ir laba, bet ir jāsaprot, ka tādas vairs nebūs. Ja vara būs attālināta no cilvēka, tad šī komunikācijas forma pamazām izzudīs. Līdz ar to cilvēkiem ir jāmācās formulēt savas vajadzības, ieceres, ko tad mēs gribam no pašvaldības. Strādājot pašvaldībā par sabiedrisko attiecību speciālisti, braucot uz [iedzīvotāju] sanāksmēm, novēroju, ka cilvēki jau īsti nezina, kādas ir pašvaldību funkcijas. “Ceļu, ceļu, ceļam, mums vajag lielo ceļu!” Bet bieži vien par šo “lielo ceļu” pašvaldībai nav daļas.

“Kopienām būtu jāmācās konstruktīvi vērtēt savu teritoriju, iespējas, vajadzības. Un arī zināt, no kā tad to paprasīt: no pašvaldības, no reģiona, no valsts, vai tomēr man tas ir pašam jāizdara.”