No Sēļu gada līdz Sēlijas novadam

“Vismaz kādus 20 gadus mēs ejam tādu kā Sēlijas reģionalizācijas ceļu, lai Sēlija saglabātos kā kultūrvēsturisks reģions ar savām īpatnībām, ar savu skaisto dabu, ar saviem cilvēkiem. Un galvenais - ar savu vērtību apzināšanos, lai Sēlija iegūtu pašapziņu.”

Tā akadēmiķis Jānis Stradiņš izteicās astotajā Sēlijas kongresā Latgales reģionālajai televīzijai. Jānis Stradiņš jau deviņdesmitajos gados sāka iniciēt dažādas uz sēliskās identitātes nostiprināšanu vērstas aktivitātes - aicināja šūt sarkanbaltzaļu karogu, zīmēt ģerboni, dibināt Sēļu asociāciju. 1995. gadā Latvijas Kultūras fonds izsludināja Sēļu gadu, bet 1999. gada maijā notika pirmais Sēlijas kongress. Tā dienās “Latvijas Vēstnesis” publicē Jāņa Stradiņa referātu:

“Sēļi ir arhaiska baltu cilts, kura savus ziedu laikus pieredzēja II–IV gs. pēc Kristus dzimšanas.”

Līdztekus reģiona vēstures un tajā dzimušo kultūras dižgaru apcerēšanai akadēmiķis tomēr nevairās identificēt arī problēmas:

“Saprotams, novada kultūrvēsturiskā atdzimšana nav atraujama no novada ekonomiskās attīstības. Šajā ziņā Sēlija pagaidām pieskaitāma Latvijas “depresīvajiem” rajoniem ar augstu bezdarba līmeni, samērā vāji attīstītu ražošanu, nepietiekamu infrastruktūru, viesnīcu, modernu ceļu tīklu.”
 
Jāatzīmē, ka tolaik administratīvi teritoriālās reformas posms, kurā no vēlētām pagastu domēm un rajonu padomē pārgājām uz novadu pašvaldībām, bija vēl priekšā.

Dabas bagātības - susuri un krupji 

Sēlijas kongresu rīkošana kļuva par tradīciju. Jānis Stradiņš kā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents mudināja zinātniekus pētīt Sēlijas reģionu, lai kongresos dalītos ar atklāto. Pētītas lingvistiskās īpatnības, ekonomisko attīstību traucējoši faktori, arī Sēlijas dabas bagātības. Piemēram, Augšzemes bioloģisko daudzveidību pētījis Arvīds Barševskis (Zaļo un Zemnieku savienība), viņš pārstāv Daugavpils Universitāti, kas arī organizējusi Sēlijas kongresu:
 
“Sēlijā ir ļoti daudz mazskartu vietu, daudz bioloģiski daudzveidīgu vietu. Bāze “Ilgas ir viena no labāk izpētītajām vietām, šeit ir vairāk nekā 90 sugu pārstāvji, kas nekur citus Latvijā nav sastopami. Galu galā tie ir galējie valsts dienvidi, šeit ienāk dienvidu sugu pārstāvji. Piemēram, ļoti skaits dzīvnieciņš - meža susurs. Šeit ir daudz sarkanvēdera ugunskrupja pārstāvju.”

Pirms astoņiem gadiem kārtējais Sēlijas kongress notika Daugavpils Universitātes bāzē “Ilgas” reģiona austrumu daļā - Daugavpils novada Skrudalienas pagastā. Toreizējais augstskolas rektors Arvīds Barševskis gan skaidro, ka tas nebūt nebija pirmais Sēlijas kongress, kurā viņi Daugavpils Universitātes pārstāvji piedalījušies:

“Sadarbība mums sākās krietni agrāk pateicoties Jānim Stradiņam. Bet Daugavpils Universitāte arī vienmēr ir pozicionējusi, ka mūsu reģions ir gan Latgale, gan Sēlija. (..) Ļoti gribētos cerēt, ka tas, ko ir iestrādājis Jānis Stradiņš, turpināsies, bet tas ir atkarīgs no mums visiem. Noteikti ir jāiet kopā gan pašvaldībām, gan zinātniekiem, gan sabiedrībai kopumā.”

Zinātnieku entuziasms izsīkst

Pēdējā Sēlijas kongresā Daugavpils Universitāte vairs nebija pārstāvēta. Arvīds Barševskis pieļauj, ka tas tāpēc, ka radies kāds pārrāvums komunikācijā, solot, ka viss vēl ir labojams. Jāteic, ka arī Jānis Stradiņš, līdz ar to arī Latvijas Zinātņu akadēmija arī vairs nebija viens kongresa organizatoriem. Kāpēc tā, komentē Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis:

“Stradiņs kungs, varētu teikt, šo Sēlijas projektu virzīja vienpersoniski, bet ap viņu grupējās Sēlijas pilsētu, pašvaldību vadītāji, muzeju vadītāji un entuziasti. Varētu teikt - tā bija tāda domu biedru kopa, bet tai nebija biedrības vai kāda cita juridiska noformējuma.”

Ojārs Spārītis šeit runā par Sēlijas asociāciju. Kopš 1995. gada tā darbojās kā neoficiāla organizācija, tā netika reģistrēta kā patstāvīga juridiska persona, bet darbojās Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē. Tās biedru lokā ietilpa gan akadēmiķi, gan vietvaru pārstāvji. Savulaik rīkot kongresus Jānim Stradiņam palīgā steidza akadēmiķi Sigismunds Timšāns, Tālis Millers, Saulvedis Cimermanis. Tagad divi no viņiem jau aizgājuši mūžībā, divi - sasnieguši cienījamu vecumu.

Saprotams, ka reizē ar Stradiņa [nāvi] lielā mērā šis entuziasms Latvijas Zinātņu akadēmijā var netiks uzturēts, tāds risks pastāv. Tādēļ Latvijas Zinātņu akadēmijai šis Sēlijas novada kopšanas virziens var dabiski izsīkt.”

Daļēji tas jau ir noticis, un sekas tam ir tādas, ka kopš 2018. gada Sēlijas kongresu organizāciju pārņēmuši vietvaru pārstāvji, Sēlijas novadu apvienība. Notikušo skaidro pašreizējais apvienības vadītājs, Neretas novada domes priekšsēdētājs Arvīds Kviesis (“Vienotība”):

“Pirmos kongresus patiešām organizēja viņi, tie bijis augstā līmenī. Pēc tam iniciatīvu nomainīja Sēlijas novadu apvienība, kas izveidojās 2012. gadā. Protams, temati bija nedaudz citi, tika skatīti gan kultūrvēsturiskie, etnogrāfiskie un saimnieciskie jautājumi. Runājām par administratīvi teritoriālo reformu, bet sadarbība ar akadēmiju saglabājās līdz pat šim brīdim.”

Sēlijas novadu apvienība ir Latvijas Pašvaldību savienības struktūrvienība, kurā apvienojušās septiņas pašvaldības: Jaunjelgavas novads, Neretas novads, Viesītes novads, Jēkabpils novads, Salas novads, Aknīstes novads un Ilūkstes novads. Kā jau Arvīds Kviesis minēja, apvienības mērķi daļēji sakrīt ar Sēļu asociācijas un Jāņa Stradiņa paustajiem mērķiem - veicināt reģiona ekonomisko attīstību un kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanu. Tikai pašvaldību vadībām, kas ir politiski vēlēta, ir vēl arī cits mērķis - savu interešu aizstāvēšana valsts līmenī. Tā tas arī rakstīts Sēlijas novadu apvienības nolikumā.

Atklājas politiskā nevienprātība

“Sēļi - Sēlija būs! Sēļi būs! Latvija būs! Un Latvija būs tik stipra, cik Sēlija būs stipra. Tāpēc tās intereses ir valstiski jāsaskaņo, lai mūsu novads, lai mūsu lepnums, Sēlija, zeltu un plauktu. Tas ir atkarīgs no mums.”

Tā pirms nepilniem astoņiem mēnešiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izsacījās atvaļinātais ģenerālis un politiķis Juris Vectirāns (Zaļo un Zemnieku savienība). Sēlijas novadu apvienības organizētais pasākums “Sēlijai būt” pulcēja gan rokdarbniekus, gan mūziķus, gan pašvaldību darbiniekus, gan arī politiķus. Pasākumā varēja sastapt tieslietu ministru Jāni Bordānu no Jaunās konservatīvās partijas, Armandu Krauzi no Latvijas Zemnieku savienības un citus.

Pasākums norisinājās pāris nedēļas pirms Administratīvi teritoriālās reformu (ATR) Ministru kabinets nodeva skatīšanai Saeimā. Sākotnēji Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Sēlijas novadu apvienībā ietilpstošās pašvaldības paredzēja apvienot ar to kaimiņpašvaldībām, kam ir reģionālās vai nacionālās attīstības centrs, ar Aizkraukli, Jēkabpili un Daugavpili. Pēcāk grozīts vien tas, ka Ilūkstes novadu jāapvieno ar Daugavpils novadu, ne vairs arī ar Daugavpils pilsētu, bet pārējais palicis spēkā. Tas mudināja pašvaldību domes rīkoties tālāk - domju deputāti pieņēma lēmumus, kuros aprakstīts, kāda būtu viņuprāt būtu vēlamākā reformēšana. Un šajos lēmumos atklājās, ka Sēlijas novadu apvienība nemaz nav tik vienota. Stāsta Viesītes novada domes priekšsēdētājs Alfons Žuks (Viesītes novads - mūsu mājas):

“Mums prasīja pieņemt lēmumus, un mēs visi septiņi [pašvaldību domes] tādus pieņēmām. Mums, Viesītē, bija tikai viens punkts, ka gribam Sēlijas novadu. Citiem bija par patstāvīgu [esošo] novadu saglabāšanu, bet principā visiem bija arī par Sēlijas novadu.”

Atbalstu Sēlijas novadam tiktiešām pauda visas septiņas pašvaldības, tomēr vairums priekšroku deva vēl citiem variantiem. Ilūkstes novads, piemēram, uzstāja uz to, ka viņus vispār ne ar ko nevajadzētu apvienot, kā otro vēlamāko variantu norādot novada apvienošanu ar Aknīstes novadu un diviem Jēkabpils novada pagastiem (Dunavas un Rubeņu). Tikmēr Jēkabpils novada dome, līdzīgi kā Salas novada dome (atsaucoties uz iedzīvotāju aptaujām), vēlamāku par apvienošanos Sēlijas novadā norādīja variantu apvienoties bijušā Jēkabpils rajona robežās, līdzīgi kā to bija iecerējusi ministrija, tikai bez Jēkabpils pilsētas. Atšķīrās arī Jaunjelgavas un Neretas novadu domju viedoklis, kurus abus bija paredzēts pievienot Aizkrauklei. Neretas novada iedzīvotāji aptaujā atbalstīja ministrijas iecerēto, to akceptēja domes deputāti. Tikmēr Jaunjelgavas novada priekšsēdētājs Guntis Lībeks (“Nacionālā apvienība”) ņēma vērā citus argumentus:

“Mums vajadzētu kaut ko citu, kaut ko jaunu, kaut ko savādāku. Aizkrauklē jau ir būts. (..) Ja Sēlijā mēs apvienotos, mēs apvienotos līdzīgs ar līdzīgu. Aizkraukle ir stiprāka, spēcīgāka, bet šeit mēs būtu līdzvērtīgi. Septiņi novadi apvienotos un izveidotu vienu teritorijas ziņā lielu novadu ar līdzīgām problēmām, līdzīgām pazīmēm. Tā dzīve būtu savādāka, bet tagad mums liek atgriezties pagātnē, rajonos, kur mēs jau esam bijuši.”

Visus šos variantus pašvaldību deputāti sūtīja Saeimas deputātiem. Tie pievienoja vēl savus priekšlikumus, un diskusijas par Sēlijas nākotni parlamentā uzņēma apgriezienus. Diskusijā iesaistījās arī līdz šim ministrijas skatījumu stingri atbalstošie deputāti, runā ATR komisijas vadītājs Artūrs Toms Plešs (”Attīstībai/Par”):

“Iezīmējās, manuprāt, diezgan laba diskusija par Sēlijas novadu, kādā veidā to veidot. Es domāju ļoti daudz vērtīgu punktu iezīmējās, kādā veidā nodrošināt gan kultūrtelpas attīstību nākotnē, gan kopīgi kā teritorijai attīstīties. Šie ir tie jautājumi, kas komisijai jāapsver pieņemot lēmumu.”

Izvēlē starp diviem centriem izvēlas trešo

Galu galā paralentārieši uzdeva pašvaldību vadītājiem atrast iespējamam Sēlijas novadam nacionālo vai reģionālo attīstības centru, tātad ņemt pulkā vēl kādu pašvaldību. Turpina Saeimas deputāts, Jānis Dombrava (“Nacionālā apvienība”):

“Pagaidām ir vēl daži neatbildētie jautājumi, kā ir ar šo centru. No vienas puses ir pašvaldību redzējums strādāt nosacīti alternatīvajā teritorijā, no otras puses reģionālās attīstības centra neesamība, un pašvaldības nav skaidri pateikušas, kurš varētu būt perspektīvais centrs šobrīd esošajā Sēlijas novadā. Man liekas, ka viena no versijām būtu šodien nepieņemt gala lēmumu par šiem priekšlikumiem. (..) Un pašvaldībām vēl pārrunāt versiju, ka sadarbību Sēlijas pašvaldības veidotu vai nu ar Jēkabpili vai ar Aizkraukli. No vairākiem pietiekami skaidri sadzirdēju, ka tā varētu būt Jēkabpils, citi teica, ka tomēr ar Aizkraukli ir cieša darbība.”

Pēc pāris dienām Sēlijas novadu apvienības vadītāji tikās un lēma. Centru atrada, taču nevis attīstības, bet ģeogrāfisko. Viesītē. Stāsta Arvīds Kviesis:

“Paplašinātajā Sēlijas novadu apvienības sapulcē, kas noritēja Viesītē, mēs lēmām sapulcināt ikvienu, saplucinājām novadu domju deputātus, lai tomēr visi paustu viedokli. Bija daudzos novados gan atbalstītāji, gan tie, kas neatbalstīja Sēlijas novada izveidi, tāpēc gribējām lielāka vairuma domju deputātu viedokli dzirdēt. Šai sēdē, Viesītē, tika lemts ar diezgan lielu balstu vairākumu, ka veidojam Sēlijas novadu ar centru Viesītē.”

 

Šāds lēmums Saeimas deputātus neapmierināja un komisija lēma Sēlijas novada veidošanu ar centru Viesītē neatļaut veidot. Jāatzīmē, ka izšķirošo lēmumu komisija pieņēma šo otrdien. Tā kā Jēkabpils novada un pilsētas pašvaldību apvienošanas vai neapvienošanas jautājums tika atlikts uz šo noslēdzošo sēdi, Sēlijas novadu apvienība to saskatīja kā pēdējo iespēju atgādināt par sevi. Lai vienotos par to, kā to darīt pagājušonedēļ Sēlijas novadu apvienības vadītāji tikās Jēkabpils novada Ābeļos. Tajā piedalījās arī Jēkabpils mērs Aivars Kraps (“Gods kalpot Latvijai”), viņš aicināja izvēlēties starp komisijas deputātu piedāvātajiem variantiem. Tikmēr Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs Stefans Rāzna (Latvijas Zemnieku savienība) uzstāja:

“Mēs, Sēlijas novadu apvienība, esam lielas pūles pielikuši publicitātes ziņā, visādās jomās. Bet mūsu centieni nav ņemti vērā.”

“Sēlijai šodien” viņš atsacījās sniegt komentārus.

ATR atlicis pieņemt vēl tikai galējā lasījumā. Maz ticams, ka komisijas lēmumu, neveidot Sēlijas novadu, varētu nepieņemt tautas kalpu vairākums. Līdz ar to pašvaldības vadītājus sapnis par atsevišķu administratīvo vienību, Sēlijas pašvaldību, būtu izsapņots.

Tikmēr Jāņa Stradiņa sapnis par Sēlijas kā kultūrvēsturiskā novada atdzīšanu, varētu piepildīties, ja Saeima neliks šķēršļus Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumam, par jauna likumprojekta veidošanu.

“Mana prioritāte ir rosināt, lai likumdošanas ceļā noteiktu latviešu vēsturisko zemju robežšķirtnes, definējot katra pagasta un mazpilsētas piederību noteiktai latviešu vēsturiskajai zemei – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai”.
 
Tas mainītu to situāciju, kāda ir šobrīd. To aprakstījis Jānis Stradiņš:

“Sēlijai jau pašreiz nav paredzēta nevienā no nacionālajām programmām.Tā ir tāda kā atstumta Latvijas daļa. Viss ir atkarīgs no vietējās iniciatīvas.”