Kultūrvēsturiskā mantojuma glabāšana sākas vietējās kopienās

 

Saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu Valsts prezidents nāca klajā ar vairākiem priekšlikumiem. Ko tie paredz?

Reformas paketē Valsts prezidents ir iesniedzis trīs priekšlikumus. Tie saistīti ar to, kādā veidā tiks organizēta iekšējā demokrātija pašvaldībās. Viens Valsts prezidenta priekšlikums paredz veicināt to, ka pēc reformas tiek saglabātas vietējās kopienas, lai tās varētu kārtot vietējās nozīmes jautājumus pašas. Tajās būtu vēlēta vietējo iedzīvotāju pārstāvniecība. Respektīvi, nevis tikai pašvaldības iecelts pārvaldnieks, kā tas ir šobrīd, bet vietējai kopienai pašai būtu iespēja izvēlēties aktīvus cilvēkus pagasta līmenī vai pilsētas līmenī, kuri iesaistītos vietējo jautājumu kārtošanā, uzturētu dialogu ar novada pašvaldības institūcijām.

Vēl ir jautājums par vēlētāju apvienībām. Priekšlikums paredz atļaut vēlēšanās pieteikt ne tikai partijas, bet arī vēlētāju apvienības. Šobrīd tas ir iespējams tā saucamajos mazajos novados, kur ir līdz 5000 iedzīvotājiem. Tajos var startēt [veidot vēlētāju apvienības] ne tikai partijas, bet arī aktīvi pilsoņi. Jāteic, ka šī ideja nav guvusi atbalstu, jo Saeimā pārstāvētās partijas pašvaldību politikā redz partijas. Tomēr aktīvus cilvēkus, kuri vēlas līdzdarboties, nedrīkstētu pazaudēt.

“Iedzīvotājiem nedrīkstētu veidoties sajūta, ka lēmumu pieņemšana notiek no viņiem attālināti.”

Otrs bloks, kas prezidentam ir svarīgs, ir kultūrvēsturiskās vides saglabāšana un attīstība, latviskās identitātes daudzveidības saglabāšana. Saistībā ar šiem jautājumiem redzam arī to, ka pašvaldību reformas kontekstā iezīmējas zināma spriedze, tāpēc prezidents ir nācis ar priekšlikumu to risināt atsevišķā likumā. Tajā varētu noteikt latviešu vēsturiskās zemes: Kurzeme, Zemgale, Sēlija, Vidzeme un Latgale, ieskicēt aptuvenās šo zemju robežas, kā arī noteikt konkrētus valsts un pašvaldību pienākumus kultūrvēsturiskās identitātes uzturēšanai un attīstībai. Valsts prezidents šobrīd strādā pie šādas likumdošanas iniciatīvas.

Prezidents ir īpaši uzsvēris, ka tā ir Saeimas izšķiršanās - cik daudz un kādām jābūt pašvaldību robežām. Protams, ir ļoti būtiski, lai visā tiek piemēroti vieni un tie paši kritēriji visai Latvijas teritorijai, un ja notiek kaut kāda atkāpe no sākotnējā plāna, lai likumdevējs spēj izskaidrot, kāpēc šāda atkāpa ir izdarīta. Lemjot, par pašvaldības lielumu, teritoriālo tvērumu un robežām, protams, jāņem vērā arī identitātes un vēsturiskās piederība, bet tas ir viens no faktoriem.

“Pašvaldību teritorija var sakrist ar vēsturisko zemi, var arī nesakrist.”

Tomēr valsts stratēģiskā ilgtermiņa interese ir latviskuma daudzveidības saglabāšana un attīstīšana. Jau likumprojektā ir atbalstīts konkrēts priekšlikums, kāpēc šāda likuma pieņemšanas Kultūras ministrijai būs pienākums izstrādāt plānu. Turklāt tam jābūt ne tikai deklaratīvi uzrakstītam.

Līdz šim dažviet tas uztverts kā tāda pašsaprotama lieta - Dziesmu svētki notiek, ir kolektīvi, ir krogi, krāšņi tautastērpi. Ir stipras lokālās identitātes, uz kuru iniciatīvas paļāvāmies uzskatot, ka tas notiek vai nu pats par sevi, vai nu pašvaldības atbalstu to, vai nu ir kādi speciāli projektu konkursi.

Taču jaunā likuma, politikas plānošanas dokumenta izstrādes mērķis ir veikt politisko konsolidāciju šajā jautājumā. Mēs kā sabiedrība varam kopā teikt, ka latviskuma daudzveidība un tā saglabāšana mums ir būtisks jautājums, tātad mēs nepieciešama konkrēta politika, kā to var īstenot. Jāuzsver arī pašas vietējās kopienas atbildību, jo kultūrvēsturisko vidi nevar uzturēt “no augšas”. Ja nav kopienas neizjūt, tas grūti veicināms jautājums. Man šķiet, šeit labs piemērs, ir Sēlija, kas atdzima 90-to gadu sākuma. Par to jāpateicas akadēmiķim Jānim Stradiņam un viņa domubiedriem. Ir atrasta vēl viena latviešu vēsturiskā zeme. Darbs ir ieguldīts vairāku gadu desmitu garumā un šobrīd jau nevienam nav šaubu, ka “Sēlija ir tāda pati latviešu vēsturiskā zeme kā Zemgale, Kurzeme, Latgale, Vidzeme. Tā ir atšķirīga, savdabīga kultūrvēsturiskā vide ar savu konkrētu identitāti.”

Runājot par Satversmes trešo pantu, kas nosaka, ka Latvijas valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, bet Sēlija tur nav minēta. Taču lai gan Satversmē tā nav ir minēta tiešā tekstā, tā ir netieši minēta citā vietā. Valsts prezidents Egils Levits savulaik strādājis pie Satversmes ievada izstrādes, preambulas. Ievada pirmajā rindkopā minēts fakts, ka Latvijas valsts ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās valstsgribas pamata, apvienojot visas latviešu vēsturiskās zemes. Un tas ir atvērts uzskaitījums – kuras ir latviešu vēsturiskās zemes. Savukārt tās mēs varam identificēt “ejot cauri” latviešu nācijas tapšanai. Līdzās zemgaļiem, kuršiem, latgaļiem, lībiešiem, tie bija arī sēļi.

Man ir dziļi simpātisks katrs novadnieku centiens vēlreiz Sēliju izcelt publiskā diskusijā, atgādināt par Sēlijas esamību un atbalstīt šī identitātes atpazīšanu. Esmu novērojis, ka, ja, piemēram, agrāk daudziem bija ļoti grūti manu komplicēto piederību precīzi iezīmēt Latvijas kartē, tad šobrīd tas jau ir salīdzinoši vienkārši. Tajā. Brīdī, kad pasaku, ka esmu nācis no Ilūkstes puses, visiem uzreiz ir skaidrs. Nākamie jautājumi par garšīgajiem arbūziem.

Domāju, ka uzsāktajam jāturpinās, tas nedrīkst būt tikai kampaņveidīgi. Dažkārt pārnovadnieki skatās mazliet aizspriedumaini uz to, kā to dara Latgalē, bet no viņiem daudzējādā ziņā var pamācīties, kā reģionālo kultūrvēsturisko identitāti moderni, laikmetīgi kopt. Bet visā Latvijā šajā ziņā būtu daudz darāmā. Man šķiet, ka Sēlijas diena Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bija lielisks pasākums. Manuprāt, teju katru gadu vajadzētu atvest, parādīt Rīgā pārējiem novadiem to svaigāko, kas Sēlijā tapis.

Pašvaldības arī nākotnē būs spiestas sadarboties. Arī kopumā valstī arvien biežāk redzam, ka ir daudz kas, ko nevar ielikt vienā kastītē – ko jādara pašvaldībai, ko kādai ministrijai. Ir uzdevumi, kas aptver vairākas kompetences. Demokrātiskā sabiedrībā daudz kas ir sarežģītas, mēs nevaram, uzzīmēt precīzu komandu ķēdi un pateikt.  Daudz kas lielā mērā atkarīgs arī no indivīda.