Piektdiena,
10.jūlijs 2020
Vārda dienas: Lija, Olīvija, Самсон, Юрий, Мартин Sazinies ar "Divu Krastu Radio"
LV RU
Radio raidījumi

Kas vēlas jaunatklāt Stendera mantojumu Lašos un Sunākstē?

01.06.2020
“Še aprakts G.F. Stenders, Latwis.” Tā rakstīts uz Gotfrīda Frīdriha Stendera kapakmens kalniņā pie Sunākstes luterāņu baznīcas. Apgaismības laikmeta luterāņu teologa un izgudrotāja Vecā Stendera dzīve sākās un beidzās Sēlijā. 

Taču tas, vai viņš jutās kā vācbalts vai sēlis, nav būtiskākais. Nozīmīgākais ir viņa atstatais garīgais mantojums. Potenciāls tā izzināšanai un popularizēšanai ir gan Lašos (Eglainē), kur Stenders dzimis, gan Sunākstē, kur viņš pavadījis mūža nogali. Katrai vietai ir arī savi mīnusi. Uz Sunākstes luterāņu baznīcu ved tikai putekļains mežu un mazapdzīvotu lauku ceļš, tā ir tālu no transporta mezgliem, lielākām pilsētām, bet šo vietu iemīļojuši ne vien vietējie, bet arī turīgi un ietekmīgi inteliģences pārstāvji Rīgā. Tikmēr Lašu mācītājmuiža atrodas lielceļa malā, kas ved uz Ilūksti, Daugavpili, šeit jau agrāk iekārtots muzejs, taču pēdējā desmitgadē tā grimusi aizmirstībā.

Par spīti tam abu vietu atdzimšanai kā kultūras mīļu un tūristu galamērķim tic Lašu mācītājmuižas jaunais saimnieks Miervaldis Brodovs un “Stendera biedrības” un Sunākstes luterāņu draudzes loceklis Jānis Dimitrijevs.  

LAŠI

“Kāpēc Stenders tā iemīlēja latviešu tautu?” prāto Miervaldis Brodovs, “Stenders šeit dzīvoja līdz 16 gadu vecumam. Tātad šie apkārtnes latvieši, zemnieki deva viņam pamatu, lai latviešus mīlētu.” Mācītājmuiža viņaprāt tolaik bijusi gluži kā dzīves centrs. Pie mācītāja devās, lai nokristītu jaundzimušo, lai norunātu laulības, lai lūgtu padomu, ja piemeklējusi slimība, kā arī, ja kāds jāapbērē.

“Te ir viņa dzimtene, šeit ir palikuši viņa stādītie koki. Kad gaidu ekskursantus, es pieeju pie lielās kļavas muzeja priekšā un lūdzu palīdzību, spēku stāstīt par Stenderu. Otrkārt, šeit ir klusums. Kad nogriežas uz ceļa, kas ved uz mācītājmuižu, tad jūti - klusums virmo. Vasarā it sevišķi! Pavasarī tur dzied lakstīgalas, staigā stirnas, stārķi. Tā ir saskare inteliģencei ar dabu.” Lašu mācītājmuižas jaunais saimnieks aicina šeit atpūties, izbaudīt klusumu un meklēt klātbūtnes sajūtu ar cilvēku, kas šeit dzīvoja pirms trim gadu simteņiem.


Miervaldis Brodovs ir Stendera novadnieks. Ilggadējs kultūras darbinieks, tagad - Lašu mācītajmuižas īpašnieks. 40 gadus viņš strādājis dažādās kultūras iestādēs Daugavpilī, bet nu pat, pirms gada, kopā ar sievu atgriezies dzimtajā pusē. Mazajā Eglaines ciemā viņa tēva mājas diemžēl bija gājušas bojā, tāpēc nācās meklēt citu vietu. Tās atradās Lašu mācītājmuižā. Zeme joprojām gan pieder Lašu luterāņu draudzei, bet Miervaldis ar sievu ir tās locekļi.  Brodovu ģimene gan nav pirmie, kas Lašu mācītājmuižā saskatījuši vērtību. Jau deviņdesmitajos gados šo vietu sakārtoja un muzeju izveidoja Miervalža skolotāja.


“Laikam jau visas “trakās” lietas sākas, ja ir kāds viens cilvēks, “uzkurbulētājs”. Tāda bija mana skolotāja Olga Spūle.” Pēc skolotājas, novadpētnieces Olgas Spūles iniciatīvas 1989. gadā Lašu mācītājmuižā sāka veidot G.F. Stenderam veltītu muzeju. Apkopoti materiāli par viņu un citiem Eglaines apkārtnē dzimušiem ievērojamiem zinātnes un kultūras darbiniekiem. Valentīnam Rogožinam grāmatā “Eglaine” viņa stāsta, ka ideja radās vēl piecus gadus pirms svinīgās atklāšanas. Vietējie domubiedri vēlējušies nosvinēt Stendera 275. dzimšanas dienu, bet vieta bijusi Lašu mācītājmuiža bija nezālēm aizaugusi. Brīvprātīgi to sakārtojuši, gūts atbalsts Daugavpils rajona izpildkomitejā un muzejs tapa.

Arī Miervaldis Brodovs tam bija līdzdalībnieks: “man laimējās, es tikko biju beidzis Kultūras darbinieku tehnikumu un šī muzeja atklāšana bija mans pirmais patstāvīgais darbs.” Lielceļa malā novietots Induļa Folkmaņa darinātais Stendera piemiņas akmens.

Deviņdesmitajos tur aktīvi rīkoti dažādākie pasākumi, muzejā krājušies priekšmeti, kas stāsta Stendera dzīvi un paveikto, bet arī vietējā pagasta vēsturi. Šo vietu sāka apmeklēt tūristi.

Bet jau tad iekrājās “nepabeigtie darbi”. Muzejs gan atrodas mācītājmuižas ēkā, taču tā celta krietni pēc Stendera dzīves laika. Tāpat muzejs tā arī nekad netika akreditēts, kas ierobežo iespējams saņemt atbalstu. Kopš 2009. gada Eglaines pagasts iekļauts Ilūkstes novadā. Muzeja uzraudzību uzticēja vietējā kultūras nama vadītājiem. Taču tie pēdējās desmitgades laikā regulāri mainījās, aktivitātes Stendera muzejā apsīka. Vēl pirms pieciem gadiem vietējie seniori izveidoja biedrību “Stendera mantinieki”, bet arī tas situāciju nozīmīgi neuzlaboja. 
 
“Viss labais, kas iesāka Olga Spūle pamazām “nočibēja” (..) Vairākus gadus tiešām [muzeja direktora darbs] bija oficiāli apmaksāts. Kā man pateica, kāds no tagadējiem deputātiem, vienā brīdī vienkārši naudas vairs nebija. Un ko “samazināt”? Protams, kultūru! Kas ir visnesāpīgāk? Vai kaut kur Eglainē ir tas muzejs…” M. Brodovs apgalvo, ka daži eksponāti aizvesti un Ilūkstes novadpētniecības muzeju, savukārt, strūklaka, kas atradās pie muzeja (agrāk atradusies Lašu muižas rožu dārzā), tagad uzstādīta Ilūkstes novada centrā.

Par kultūras un tūrisma dzīves organizēšanu kopš 2018. gadā Ilūkstes novadā atbild speciāli šim mērķim izveidota aģentūra. Tās pašreizējā vadītāja Madara Pavlovska atzīmē, ka pašvaldības iespējas palīdzēt muzejam ierobežojis tas, ka tā pieder Lašu draudzei. Pašvaldība Eglainē gan izveidojusi citu Stendera mantojumam veltītu tūrisma objektu - Stendera klasi bijušās Eglaines pamatskolas ēkā.

Miervaldis Brodovs to vērtē kritiski. “Skola uzcelta 1938. gadā - ar Stenderu tai vispār nav nekāda sakara. Vecā Stendera laikā nekādu skolu, klašu nebija. Bija mācītāja pieņemamā istaba, kur veda bērnus, klaušināja, vai viņi, prot lasīt dziesmu grāmatas… tāpēc nosauca to par Stendera klasi - tā tiešām ir tāda ķecerīga doma.” Viņš vērtē, ka šādu klasi varēja izveidot arī mācītājmuižas ēkā.

Par spīti tam Miervaldis Brodovs izsaka vēlmi sadarboties arī ar pašvaldību. Pagasta pārvalde sedz izdevumus par iztērēto elektrību mācītājmuižā, palīdzīgu roku saimniecisko jautājumos joprojām sniedz arī bijusī Eglaines Kultūras nama vadītāja Zanda Lisovska, kas tagad strādā novada domē.
Ar biedrību jau pārrunāta iespēja pārņemt tās vadību. Daudz jau kas tiek darīts arī šobrīd, uz brīvprātības pamata. Ja muzejā iegriežas tūristi, Miervaldis labprāt viņiem parāda arī citas vietas Eglainē, Lašu pilskalnu, Eglaines katoļu baznīcu utt. Savukārt pie mācītajmuižas iestādīti ceriņu krūmi. Tos atnest aicināti Lašu draudzes dzimtas pārstāvji. 


“Tā kā ceriņu krūmi ir tik ļoti latviešu zemnieku iemīļoti, pie mācītājmuižas noteikti jābūt lielam ceriņu dārzam,” savu vīziju Lašu mācītājmuižai apraksta M. Brodovs, ”būtu labi, ja atbraucot šeit, varētu izbaudīt dažādus vecās muižas labumus. Sastādījām receptes bukstiņbiezputras, zupas, strūdeles pagatavošanai. Protams, vajadzētu labiekārtot - lai būtu soliņi, galdi, ugunskura vieta. Klētī viss ir novecojis, augšā [otrajā stāvā] varētu būt tāda kā izstāžu zāle un būtu vieta, kur arī lietainā laikā varētu notikt pasākumi. Pirmajā stāvā būtu ekspozīcija.”

SUNĀKSTE

16 savu dzīves gadus Vecais Stenders pavadīja Lašos, bet pēcāk devās mācīties uz Vāciju. Taču arī pēc tam viņš atgriezās Sēlijā. Trīsdesmit pēdējos dzīves gadus pavadot Sunākstē tapa lielākā daļa viņa sarakstīto grāmatu. Kapu kalniņā līdzas Sunākstes luterāņu baznīcai viņš arī apglabāts, taču šobrīd lauku ceļa nomalē paslēpusies sakrālā ēka celta krietni pēc Gotfrīda Stendera nāves.

“Stenderu dzimtas pārstāvji šajā baznīcā kalpoja septiņās paaudzēs, visi izņemot Veco Stenderu. Viņš tieši šajā baznīcā nav kalpojis (..) kaut gan mūža nogalē viņš savā muižā [kas atradās blakus baznīcai], pavadīja diezgan ilgu laiku. Šeit pat viņš ir arī apbedīts, Stenderu kapukalnā.”

Visu šo zina stāstīt Jānis Dimitrijevs, Sunākstes draudzes un “Stendera biedrības” valdes loceklis. Tas, ka Vecais Stenders minētajā tagadējā Sunākstes luterāņu baznīcā nav reāli ne kalpojis, ne spēris kāju, jo tā gluži vienkārši vēl nebija uzcelta, nav vienīgais mulsinošais fakts. Sunākstes luterāņu baznīca atrodas piecu kilometru attālumā no Sunākstes ciema. Turklāt ciemu no baznīcas mūsdienās šķir arī robeža - viena vieta atrodas vienā novadā, cita citā.

“Sešdesmitajos gados kad mākslīgi veidoja jaunos rajonus, tika izveidotas Stučkas rajons. Iepriekš Sunākste bija Jēkabpils rajonā. Bet sešdesmitajos gados neviens neņēma vērā, kur atrodas baznīca, kulta celtne. Tā bija nomalē, robeža tika novilkta pa ceļa vidu.” Tāpēc šobrīd ir tā, ka Sunākstes ciems atrodas Jaunjelgavas novadā, bet Sunākstes luterāņu baznīca – Viesītes novadā. Praktiski gan baznīcai paveicās, padomju laikā tā netika izdemolēta. Savukārt astoņdesmito gadu beigās te veikts remonts.


Jānis Dimitrijevs ir arī bijušais pašvaldību darbinieks, viņš ilgus gadus vadījis Viesītes novada domi, bet nu jau kā trīs gadus devies pensijā. Turklāt arī viņa mājas atrodas netālu no Sunākstes baznīcas. Visu šo apstākļu dēļ viņš pats personīgi bijis cieši saistīts ar to, kas šajā vietā noticis.

“Pašvaldība jau tajā laikā īpaši jau nevarēja, jo zeme pieder draudzei, bet mēs tomēr mēģinājām izveidot šeit tūrisma objektu. Izveidojām Viesītē muzeju. Stenders ir personība, ar ko var sasaistīt vairākus tūrisma objektus,” vērtē J. Dimitrijevs.

Sunākstes jaunatklāšanā vietējās pašvaldības un luterāņu draudze gan nav vienīgie, iespējams, pat ne vadošie aktīvisti. “Jau deviņdesmitajos te talkot sāka studentu korporācijas “Selonija”. Teju katru gadu viņi brauca uz šejieni maijā un kopa apkārtni,” te Jānis Dimitrijevs runā par Pētera Stradiņa iniciatīvu, par ko viņš stāstīja intervijā “Sēlijai šodien”

“Sešus gadus pirms 300 gadu jubilejas akadēmiķis Jānis Stradiņš ierosināja, ka šeit varētu izveidot Bilžu ābeces taku. Izveidojām biedrību, lai varētu darboties kopā, jo individuāli vienmēr ir daudz grūtāk, nekā sanākot kopā to darīt,” skaidro J. Dimitrijevs, “šeit tā situācija ir interesanta… Ceļš ir pašvaldības, bet zeme apkārt [baznīcai] pieder draudzei. Tā nu mēs noslēdzām līgumu ar draudzi, vienojāmies.” Tātad viena mērķa piepildīšanai vienojās četras puses - divas pašvaldības, reliģiskā draudze un nevalstiskā organizācija. Sadarbība nostiprināta kopīgi parakstītā memorandā.

Kopš tā laika izveidota Jāņa Stradiņa iecerētā taka, pašlaik top vēl viena. Katru gadu šeit tiek talkots, vienu gadu sadarbībā ar “Latvijas valsts mežiem” noorganizēta koku stādīšana. “Katrai liepai ir sava GPS adrese, koordinātes. Katrs, kas stādīja liepu saņēma sertifikātu. Piedalījās arī ģimenes. Neviena no stādītajām liepām nav iznīkusi.”


Arī Sunākstē pietiek gan jau izplānotu, bet vēl nerealizētu ideju. “Biedrībai ir pietiekami daudz finanšu līdzekļu uzkrātu, lai varētu sākt strādāt pie nākamā projekta, ko vēlējās akadēmiķis Jānis Stradiņš un viņa dēli, izveidot šeit tādu kā objektu – Sēlijas sirds,” stāsta J. Dimitrijevs. Viss tiek darīts visām pusēm saskaņojot plānoto.

Tomēr netrūkst arī problēmu, piemēram, muižas parkā izplatījusies ošu slimība, tie iznīkst un krīt. “Mēģināsim saglābt, lai izveidotu šeit ko daudz baudāmāku,” sola sunākstietis.

Viss atkarīgs no sadarbības – ja zāli nenopļauj pašvaldība, to dara draudze un otrādāk. Viss balstās brīvprātīgajā darbā. Iecerēts izveidot arī skatu laukumu. Tomēr, paliek jautājums - vai tas tiks pamanīts un šo Jāņa Stradiņa izsapņoto Sēlijas sirdi steigs baudīt ne tikai šaura domubiedru grupa. Jānis Dimitrijevs apgalvo, ka joprojām tūristi šeit sastopami bieži, galu galā tepat atrodas arī Vārnavas vīnogu kalns - vieta, kur griezdamās aug Paula Sukatnieka selekcionētās vīnogu šķirnes. Tātad bez Stendera vēl ir arī vīnogas, kas tematiski saista Ilūkstes novadu ar Viesītes novadu. 

Līdzīgi kā Miervaldis Brodovs, arī Jānis Dimitrijevs kā lielāko bijušo Stendera dzimtas īpašumu vērtību mūsdienās saskata tajā, ka šeit var baudīt kluso, bet uz inteliģenci veicinošo dabas klusumu.

“Te ir tā neskartā daba. Joprojām zied tulpes, meža ķiploki. Tad vēl starp citu apses šeit ir savādākas. Ja nemaldos ievestas kādus gadus simts atpakaļ un no saknēm savairojušās. Lapas tādas …sudrabainas…”


Dinija Jemeļjanova, “Sēlija šodien” producente

Raidījums veidots ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) atbalstu.


Sēlija šodien : 6
Скачать аудио файл
Dalies ar ziņu:
Atgriezties atpakaļ
Pievienot komentāru
Jūsu vārds:
Komentārs:
Foto:
Links uz video (Youtube,Vimeo):

Lasiet vēl
Nedēļas skaitlis
Pagājuši 5 gadi kopš latus mūsu makos un bankas kontos ir nomainījuši eiro.
Apspriest
Aptauja
Pēc kādiem kritērijiem Jūs izvēlaties produktus?
Jaunākie komentāri:
Valsts prezidents Sēlijā diskutēs par latviešu vēsturiskajām zemēm
test Sīkāk...
Pašvaldība turpina atjaunot caurbraucamos pagalmus
Sveiki visiem, šī ir liecība par to, kā es saņēmu savu aizdevumu, mani ir izkrāpis tik daudz uzņēmumu, kuri ir apgalvojuši, ka ir īsti aizdevēji, taču visas manas pūles bija veltīgas, es esmu zaudējis vairāk nekā 3500 eiro viltus aizdevējiem, uz kuriem pretendē būt tādiem, kādi viņi nav. Līdz brīdim, kad mans draugs iepazīstināja mani ar pareizo aizdevēju, ar kuru es sazinājos, un es veiksmīgi saņēmu no viņiem aizdevumu tikai 48 stundu laikā, es ieteiktu ikvienam, kurš meklē aizdevumu, bez bailēm sazināties ar viņiem pa e-pastu: mobilfunding1999@gmail.com Sīkāk...
Šodien un tagad: par atbalstu zemkopības nozarei
Vierteigs raidejums! Sīkāk...
facebook ok draugiem
Top